čurnēt
čurnēt čurnu, čurni, čurn, pag. čurnēju; intrans.; sar.
1.Atrasties (ilgi) vienā un tai pašā vietā vai (parasti neērtā) pozā.
PiemēriVislaimīgāks ar lampas pārvešanu kļuvu es: man vairs nebija visu vakaru jāčurn pie lāktura ar skaliem.
- Vislaimīgāks ar lampas pārvešanu kļuvu es: man vairs nebija visu vakaru jāčurn pie lāktura ar skaliem.
- Bunkurā oda pēc pelējumiem... lai nesamirktu kājas, visu laiku vajadzēja čurnēt uz mazajām guļamlāviņām, kas vienā stāvā bija ietaisītas gar visām mītnes sienām.
- Zirgi, kamolos sarāvušies, joprojām čurnēja pie žoga.
1.1.pārn. Būt, atrasties (kur) – par zemām, vecām ēkām, panīkušiem kokiem u. tml.
Piemēri..mazos pudurīšos, cita pret citu atspiedušās, čurnēja vēja sašķiebtas, pelēkas un izburbējušas strādnieku un zvejnieku būdeles.
- ..mazos pudurīšos, cita pret citu atspiedušās, čurnēja vēja sašķiebtas, pelēkas un izburbējušas strādnieku un zvejnieku būdeles.
- Desmit šķības ābeles dzīvojamās mājas galā čurn, vēja izplūkātas un aplauzītas.
Avoti: 2. sējums