žļakstēt
žļakstēt parasti 3. pers., žļakst, pag. žļakstēja; intrans.
1.Radīt paskaļu troksni (piemēram, par šķidru masu, šķidrumu, kas tiek spēcīgi skarts vai kustībā atsitas pret ko). Atskanēt šādam troksnim.
Piemēri..norāvu bisi no pleca, kad alnis, dūņām žļakstot, izbrida no brikšņiem aizauguša purva.
- ..norāvu bisi no pleca, kad alnis, dūņām žļakstot, izbrida no brikšņiem aizauguša purva.
- «..govīm, kad pārdzina [no purva ganībām], tesmeņi bija kā ar darvu noziesti, un man pašam no pastalām ārā spiedās melns, žļakstošs biezenis.»
- Zirgs sprauslāja, traukdamies, cik jaudas, pāri ūdens peļķēm, kas žļakstēja ap riteņu rumbām.
1.1.Būt tādam, kas, spiežoties pret ko, rada šādu troksni (piemēram, par slapjiem, piemirkušiem apaviem).
PiemēriKādreiz nēsāja pastalas - lietū un rasā piemirka tā, ka žļakstēja..
- Kādreiz nēsāja pastalas - lietū un rasā piemirka tā, ka žļakstēja..
- Pret zemi žļakstēja rīsa lauka ūdenī izmirkušie apavi.
Avoti: 8. sējums