aizjoņot
aizjoņot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.
1.Joņojot attālināties. imperf. Joņot prom.
PiemēriVilciens aizjoņoja stacijai garām.
- Vilciens aizjoņoja stacijai garām.
- Līdz startam [motosacīkstēs] piecas minūtes. Dalībnieki nostājušies pa trim rindā. Tad iedārdas motori, braucēji.. aizjoņo...
- ..nosalušie zirgi auļiem aizjoņo pa sniega aizvilkto, plato stepes ceļu.
- pārn. Sniegputenis aizjoņo pa klajumu, bet te [mežā] ir tikai klusums un elpu aizturējuši koki visapkārt.
1.1.Joņojot nokļūt (kur, līdz kādai vietai u. tml.).
PiemēriSuns aizjoņoja līdz mežam.
- Suns aizjoņoja līdz mežam.
1.2.pārn. Ļoti ātri nokļūt, izplatīties (par ziņu, vēsti u. tml.).
PiemēriZiņa aizjoņo tālu.
- Ziņa aizjoņo tālu.
- Tālruņi no kolhoziem nes ziņas. Kā ar pļauju veicas, celtniecību. Un tad vēstis aizjoņo uz Rīgu..
1.3.pārn. Ļoti ātri paiet, aizritēt (par laiku, laika posmu). Aizsteigties, aizskriet.
PiemēriGadi aizjoņo.
- Gadi aizjoņo.
- Tiešām, vasara aizjoņojusi tik ātri, ka, šķiet, pat lāga redzēt neesam to paguvuši. Pienācis rudens.
- Valdim diena aizjoņo aulekšiem, viņš attopas tikai tumsiņā..
Avoti: 1. sējums