altāris
altāris -ra, v.
1.vēst. Upurēšanas vieta (parasti paaugstinājuma veidā). Ziedoklis.
PiemēriKādreiz elku pielūdzēji lika dieviem uz altāriem.. dažādas dzīvas radības.
- Kādreiz elku pielūdzēji lika dieviem uz altāriem.. dažādas dzīvas radības.
- pārn. Katram jānes savs upuris uz tēvijas altāra; ko tieši neskāra karš, tam bija pienākums atvieglot kara piemeklēto likteni.
- pārn. ..esi tikpat pašaizliedzīgs kā viņi, kas lika uz dzimtenes brīvības altāra savas dzīvības!
2.rel. Galvenā, svarīgākā, parasti paaugstinātā daļa baznīcās un citās reliģiskā kulta vietās.
PiemēriAltāra glezna.
- Altāra glezna.
- Stāvēt pie altāra.
- Mājas altāris.
- Var vēl saprast fanātiķi, bet kas lai attaisno zaļoksnēju, garā un miesā veselu cilvēku, kas, pakļaudamies atpalikušu tuvinieku gribai, loka ceļus altāra priekšā?
- pārn. Viņa apslaucīja melni lakoto pianīno - vienīgo mantojumu no tēva, lauku skolotāja. Tas bija istabas altāris, svētākā vieta.
Stabili vārdu savienojumiIet pie altāra. Vest pie altāra.
- Iet pie altāra idioma — novec. Laulāties (parasti baznīcā).
- Vest pie altāra idioma — novec. Apprecēt.
Avoti: 1. sējums