atturēties
atturēties -turos, -turies, -turas, pag. -turējos; refl.
1.Atturēt sevi (izpildīt kādu savu vēlēšanos, iegribu).
PiemēriAtturēties no dzeršanas.
1.1.Pretoties (piemēram, savām tieksmēm, dziņām) un pārvarēt (tās).
PiemēriBet domas, kas viņai uzmācās, bija tik dzīvas un stipras, ka viņa nevarēja tām pretim atturēties.
1.2.Izvairīties (ko darīt, paust savu nostāju) Izturēties pasīvi, izvairīgi (pret ko).
PiemēriAtturēties no secinājumiem.
1.3.Nebalsot ne par, ne pret.
PiemēriVisi balsoja par Roberta priekšlikumu, bet Bernhards atturējās.
Avoti: 1. sējums