būtība
būtība -as, s.; parasti vsk.
1.Galveno, visraksturīgāko īpašību, attiecību kopums.
PiemēriDzejas būtība.
1.1.Iekšējais, dziļākais, garīgais saturs. Galvenās (cilvēka) rakstura īpašības un dotības.
Piemēri..ja cilvēks kādai lietai ar visu būtību tic tad viņš to arī panāk..
2.lok.: būtība, apst. nozīmē Patiesībā, īstenībā. Faktiski.
Piemēri..tā ir mūsu tēvzemē ražotā mašīna. Bet būtībā tajā ieguldīts vairāku paaudžu darbs.
Avoti: 2. sējums