beka
beka -as, s.
Sēne ar platu, biezu cepurīti un stingru kātiņu.
PiemēriSviesta beka.
- Sviesta beka.
- Priežu beka.
- Bērzu beka.
- Lāču beka.
- Aunu beka.
- Raganu beka.
- Velna beka.
- Iet bekās.
- Pielauzt pilnu grozu ar bekām.
- Cept bekas.
- Žāvēt bekas.
- Bekas cepurītes apakšpusē nav plātnīšu, bet viegli atdalāms porains slānis. Tajā ir daudz sīku stobriņu.
- Jaunas apšu bekas un bērzu bekas nav sliktākas par baravikām. Apšu bekas ar sarkanbrūno cepurīti aug lapu koku mežos.
- Neēdama, stipri rūgta ir žults beka, kas bieži sastopama skuju koku mežos.
- pārn. Cepuri - jā, to Mārtiņam uz kāzām vajadzēja jaunu. Ar šito veco beku mežā braukt varēja, bet ne uz baznīcu.
Stabili vārdu savienojumiKā (veca) beka.
- Kā (veca) beka idioma — vienk. Saka par neizskatīgu, mazkustīgu, arī īgnu sievieti.
Avoti: 2. sējums