bezbailīgs
bezbailīgs -ais; s. -a, -ā
bezbailīgi apst.
1.Tāds, kas nebaidās, tāds, kas viegli spēj pārvarēt bailes. Drosmīgs, drošs.
PiemēriBezbailīgs cilvēks.
- Bezbailīgs cilvēks.
- Bezbailīgs cīnītājs.
- Mēs redzējām bezbailīgus vīrus, kas bija kāvušies pret vācu iebrucējiem Tīreļpurvā.. un pret Vrangeli..
- «Viņa ir mūsu labākā snaipere,» es atbildēju. «Uzņēmīga, bezbailīga, prātīga..»
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriBezbailīgs skatiens.
- Bezbailīgs skatiens.
- Bezbailīgi vārdi.
- Bezbailīga rīcība.
- Jā, bija gan šajās latviešu tautai liktenīgajās [kara] dienās varoņi, kas bezbailīgi grieza krūtis pretim iebrucējiem..
- Tam bija bezbailīgs kareivja prāts.
Avoti: 2. sējums