bezkaislīgs
bezkaislīgs -ais; s. -a, -ā
bezkaislīgi apst.
1.Tāds, kam nav kaislību. Tāds, kas neaizraujas, neļaujas spēcīgam jūtu saviļņojumam. Mierīgs, nosvērts, auksts.
PiemēriBezkaislīgs cilvēks.
- Bezkaislīgs cilvēks.
- Voldim ienākot, viņa piecēlās pretim nopietna, gandrīz sērīga... Bezkaislīga, skumji salta, viņa sniedza Voldim savu silto roku.
- Itāliešu žurnālists nav bezkaislīgs notikumu vērotājs. Viņa simpātijas to ļaužu pusē, kuri cīnās par taisnu lietu..
- Zinātne ir pilnīgi objektīva, un pati par sevi tā ir bezkaislīga. Bet cilvēkiem, kas rada zinātni, piemīt dažādas kaislības..
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriBezkaislīga nostāja.
- Bezkaislīga nostāja.
- Bezkaislīga attieksme.
- Bezkaislīgi vārdi.
- Ilgāk nekā parasts Krists ieskatījās pusmūža vīra bakurētainajā sejā. Tā bija nopietna un bezkaislīga.
- «Vienalga. Kaislības vajag apvaldīt.» - «Iespējams. Bet es nezinu uz pasaules neko lielu, ko cilvēks būtu sasniedzis bezkaislīgi.»
Avoti: 2. sējums