biedēt
biedēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.
1.Būt par baiļu cēloni. Baidīt.
PiemēriTumsa biedēja bērnus.
- Tumsa biedēja bērnus.
- Šāvieni biedē putnus.
- Viens negaisa mākonis seko aiz otra, ik pēc pāris stundām pamalē uznirst draudīgs melnums, tas izplešas un kāpj augšup, aizsedz sauli un biedē ļautiņus. Tie pamet laukus, pļavas, ceļus un glābjas, kā māk.
- Puišeļu kņada, pūļa smiekli un klaigāšana biedēja zirgus, tie zviegdami kāpās atpakaļ un slējās pakaļkājās.
1.1.Iedvest bailes.
PiemēriBiedēt bērnu ar bubuli.
- Biedēt bērnu ar bubuli.
2.Brīdināt (parasti draudot).
PiemēriBiedēt ar izrēķināšanos.
- Biedēt ar izrēķināšanos.
- Bet nu lapsa sāk atkal biedēt strazdu, ka apēdīšot viņa bērnus, ja šis viņu nepadzirdīšot.
- Vēlāk visus memoranda parakstītājus biedēja ar.. represijām..
Avoti: 2. sējums