blēdis
blēdis -ža, v.
blēde -es, dsk. ģen. -žu, s.
1.Cilvēks, kas negodīgi, ar meliem vai viltu, cenšas gūt sev labumu. Krāpnieks.
PiemēriSīks blēdis.
1.1.hum. Cilvēks, kas ar viltu, mānīšanos izdara kādu nerātnību.
PiemēriViņš [Andrs] tvēra pēc viņas [Lienes] rokas, bet veikli viņa izvairījās un aizlēca no viņa nost. «Blēdi!»
Avoti: 2. sējums