bravūrīgs
bravūrīgs -ais; s. -a, -ā
bravūrīgi apst.
1.Tāds, kam piemīt bravūra. Tāds, kam raksturīga bravūra.
PiemēriBravūrīgs jauneklis.
- Bravūrīgs jauneklis.
- Viņas dēls - bravūrīgs pusaudzis - vairāk interesējas par sporta sacīkstēm nekā par skolas uzdevumiem..
1.1.Tāds, kurā izpaužas bravūra.
PiemēriBravūrīgs tonis.
- Bravūrīgs tonis.
- Bravūrīga poza.
- Šauteni viņš [brīvprātīgais] turēja sev priekšā aiz stobra, un visa viņa izturēšanās bija kaut kā izaicinoša, bravūrīga.
- «Mēs visu varam! Neviena nebaidāmies!» tā viņi [zēni].. mēdza bravūrīgi sevi cildināt.
Avoti: 2. sējums