būtība
būtība -as, s.; parasti vsk.
1.Galveno, visraksturīgāko īpašību, attiecību kopums.
PiemēriDzejas būtība.
- Dzejas būtība.
- Izlemt jautājumu pēc būtības.
- ..tu esi paviršs dialektiķis un nemīli iedziļināties lietu būtībā.
- ..skatītājam.. jāizprot lugas satura dziļākā būtība, nolūks, ko rakstnieks ar savu darbu gribējis pateikt pasaulei..
- Īsts progress zinātnē nav iedomājams bez visas pasaules zinātnieku sadarbības, jo zinātne jau sava būtība ir internacionāla, vispārcilvēciska.
1.1.Iekšējais, dziļākais, garīgais saturs. Galvenās (cilvēka) rakstura īpašības un dotības.
Piemēri..ja cilvēks kādai lietai ar visu būtību tic tad viņš to arī panāk..
- ..ja cilvēks kādai lietai ar visu būtību tic tad viņš to arī panāk..
- Allaž esmu tevi uzskatījusi par patiesu.. cilvēki kas absolūti skaidrs un viengabalains savā būtībā.
- «..it kā urbies tikai pati sevī,» Valdis nesaudzīgi turpināja analizēt Agneses būtību.
2.lok.: būtība, apst. nozīmē Patiesībā, īstenībā. Faktiski.
Piemēri..tā ir mūsu tēvzemē ražotā mašīna. Bet būtībā tajā ieguldīts vairāku paaudžu darbs.
- ..tā ir mūsu tēvzemē ražotā mašīna. Bet būtībā tajā ieguldīts vairāku paaudžu darbs.
- Pie galda policistam pēkšņi atraisījās mēle. Izrādījās, ka būtībā viņš ir liels pļāpa.
Avoti: 2. sējums