dīgt
dīgt parasti 3. pers., dīgst, pag. dīga; intrans.
1.Pāriet no miera stāvokļa aktīvā darbībā, kuras rezultātā veidojas jauns augs (par sēklām).
PiemēriIr [nezāļu] sugas, kuru sēklu apvalki cieši bruņoti: dīglītis spēj izlīst un sēkla var dīgt tikai tad, ja apvalks zemē sapūst..
1.1.Parādīties virs zemes (par asniem, jauno augu).
PiemēriAugšā, tīrumos, zelmenis pabāza rudi sārto vaigu, mežmalas saulgozī jaunā zāle priecīgi dīga.
1.2.pārn. Sākt rasties, veidoties (piemēram, par jūtām).
PiemēriEs kļūtu smieklīga, ja es viņam atklātu savas jūtas... Nē, - es aprakšu visu turpat atpakaļ, kas manā sirdī dīdzis.
2.Sākt augt (par apmatojumu, apspalvojumu, ragiem).
Piemēri..[Bimbulats] tagad jau bija jaunekļa gados ar dīgstošām, melnām ūsiņām.
Avoti: 2. sējums