dancot
dancot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.
1.novec. Dejot1.
PiemēriTā kā Vecurijos nebija kambara, kur dancot, kāzinieki jau vakarpusē pārgāja uz Upesrijiem.
- Tā kā Vecurijos nebija kambara, kur dancot, kāzinieki jau vakarpusē pārgāja uz Upesrijiem.
- Tur bij arī jauni saimnieku dēli, kuri dancojot tik cēli prot piesist papēžus..
- pārn. Saulīte dancoja Sudraba kalnā, Zeltītas, kurpītes Kājiņā.
1.1.trans.
Piemēri«..jums tomēr šo danci ar viņu vajadzēja dancot.»
- «..jums tomēr šo danci ar viņu vajadzēja dancot.»
2.sar. Izdarīt straujas, lēkājošas kustības (par dzīvniekiem).
PiemēriZirgs gāja sāniski, pusteciņus, dancodams, asti atmetis, kaklu kā gulbis skaisti izliecis..
- Zirgs gāja sāniski, pusteciņus, dancodams, asti atmetis, kaklu kā gulbis skaisti izliecis..
- Pērle [govs] rāvās, dancoja un māva.
- ..darbdienās [krogā] dancoja tikai mušas pa pusaizsērējušām logu rūtīm.
- pārn. ..Ozoliņš nenoturas, nepiezīmējis: «Redzi nu, ja tu visu laiku tā būtu klausījies, tādi tev liecībā piecnieki vien dancotu ...»
- pārn. «Vai muižnieka cilvēks nevar iedzert savu glāzi?» - «..kā vēl! Vienu un divas - kamēr šķīvji sāk dancot.»
3.sar. Bez ierunām paklausīt (kādam), nevilcinoties izpildīt pavēles.
PiemēriGan tu man dancosi!
- Gan tu man dancosi!
- pārn. «Nu, uzspļausim tam likumam! Likums dancos pēc manas gribas.»
Stabili vārdu savienojumiDancot pa galvu. Dancot pēc kāda stabules.
- Dancot pa galvu — sar. Uzkundzēties kādam.
- Dancot pēc kāda stabules — sar. Bez ierunām paklausīt, pakļauties kādam.
Avoti: 2. sējums