degums
degums -a, v.; parasti vsk.
1.Rezultāts → degt [1] (1).
PiemēriDeguma smaka.
- Deguma smaka.
- Deguma pēdas mežā.
- Ož pēc deguma.
- ..uguns bij nodzēsta. Apdomīgi visapkārt skatīdamies, Andriksons tuvojās ceļam un tad deguma vietai.
- ..dūmi vairs nekur nekūpēja, un tikai virs purva vēl oda pēc kūdrāja deguma..
- ..Ignats ieraudzīja drupas. Vecā ciema nebija. Apdeguši stabi, no deguma un sodrējiem nomelnojuši skursteņi..
1.1.Uguns vai kairinošu vielu iedarbes rezultāts organismā.
PiemēriDeguma čūla.
- Deguma čūla.
- Dažas ķīmiskās vielas, nokļūstot uz ādas vai gļotādas, rada sārtumu, deguma, pampuma un citas parādības.
2.Izdegusi vai izdedzināta vieta (piemēram, mežā).
PiemēriAndriksons ar saviem sešiem cilvēkiem stāvēja deguma malā.
- Andriksons ar saviem sešiem cilvēkiem stāvēja deguma malā.
- Vēl vectēvu laikā.. nodedzināja celmāju un uzartajā degumā dažus gadus sēja rudzus, auzas, zālāju..
3.parasti dsk.; reti Sadegušu, arī degošu priekšmetu atliekas.
PiemēriPār pilsētu plūda dūmojošu gruzdējumu smaka. Novembra vējš dzenāja pelnus, degumu plēnes, tās cēlās līdzi vienblāķīgiem, melniem mākoņiem.
- Pār pilsētu plūda dūmojošu gruzdējumu smaka. Novembra vējš dzenāja pelnus, degumu plēnes, tās cēlās līdzi vienblāķīgiem, melniem mākoņiem.
Avoti: 2. sējums