devīgs
devīgs -ais; s. -a, -ā
devīgi apst.
1.Tāds (cilvēks), kas labprāt citam dod (ko savu). Tāds (cilvēks), kas labprāt dalās ar citiem.
PiemēriDzīvoja reiz divi kaimiņi: viens krietni pārticis, bet skops, otrs ļoti nabags, bet devīgs... nabadziņš ik reizes dalījās ar katru savā nabadzībā.
- Dzīvoja reiz divi kaimiņi: viens krietni pārticis, bet skops, otrs ļoti nabags, bet devīgs... nabadziņš ik reizes dalījās ar katru savā nabadzībā.
- Pirmdienās [skolā] Aijai aizvien bija kaltēti zirņi.. Viņa bija devīga un izdalīja tos meitenēm un arī zēniem..
- Arī viņiem Zvans palīdzēja ar devīgu roku, lika pavāram neskopoties un pasūtīja vēl vairāk maizes nekā līdz šim.
- pārn. Ak, brīvie, labie, veselīgie smiekli, ko izraisīt māk talants devīgais!
- pārn. ..Dvēsle lai devīga top Kā saule..
Stabili vārdu savienojumiAr devīgu roku.
- Ar devīgu roku — Ļoti labprāt, bagātīgi.
1.1.pārn. Auglīgs.
PiemēriRudens šogad devīgs. Netrūkst ne plūmju, ne ābolu..
- Rudens šogad devīgs. Netrūkst ne plūmju, ne ābolu..
1.2.pārn. Bagātīgs.
PiemēriMums nebūtu bijis pa spēkam pacelt republiku tādos augstumos, ja nebūtu visu padomju cilvēku devīgās palīdzības un brālīgā atbalsta.
- Mums nebūtu bijis pa spēkam pacelt republiku tādos augstumos, ja nebūtu visu padomju cilvēku devīgās palīdzības un brālīgā atbalsta.
Avoti: 2. sējums