dezertieris
dezertieris -ra, v.
dezertiere -es, dsk. ģen. -ru, s.
1.Cilvēks, kas dezertē (1).
PiemēriDezertieris vai nu neierodas iesaukšanas punktā, vai arī izbēg no armijas un slēpjas pie saviem radiem un paziņām.
- Dezertieris vai nu neierodas iesaukšanas punktā, vai arī izbēg no armijas un slēpjas pie saviem radiem un paziņām.
- ..pilsēta bija pilna dezertieru, kuri zaga un laupīja, bet, galvenais, dzēra, kur vien ko atrada..
- Bet tad viņam atausa atmiņā. Agrs rīts tajā dienā, kad armija atkāpās un dezertieri dauzījās pa ielām.
2.Cilvēks, kas dezertē (2).
PiemēriVai viņu tagad neuzskatīs par dezertieri? Sāk, redzēja, ka nekas neiznāks, tāpēc darbā vairs nerādās.
- Vai viņu tagad neuzskatīs par dezertieri? Sāk, redzēja, ka nekas neiznāks, tāpēc darbā vairs nerādās.
Avoti: 2. sējums