dialektika
dialektika -as, s.; parasti vsk.
1.Attīstība, kurai raksturīga pretrunu pārvarēšana, cīņa starp veco un jauno, jaunas kvalitātes rašanās.
PiemēriDabas dialektika.
- Dabas dialektika.
- ..[rakstnieks] ir pratis atklāt savu mazo varoņu dvēseles dialektiku, viņu attīstību ne vienā stāstā vien.
- Pretstatu vienība tēlu attīstībā - tāda ir viņa simfoniju dialektika.
2.filoz. Zinātne par dabas, sabiedrības un domāšanas pašiem vispārīgākajiem attīstības likumiem.
PiemēriMateriālistiskā dialektika.
- Materiālistiskā dialektika.
- Hēgeļa dialektikas ideālistiskais raksturs.
- Stihiskā dialektika sengrieķu filozofijā.
- Dialektikas pamatlikumi.
- Dialektika ir mācība par vispārēju cēloņsakarību, kustību un attīstību, kas rezumē, summē, apkopo gadsimtiem ilgo cilvēka praktisko darbību un izziņas procesu, tā ir zinātnes un filozofiskās domas attīstības rezultāts.
- Izrādē veiksmīgi atrisināta tā saucamā «rīta tēma», kas balstās uz Raiņa mākslas tēlos ietvertās marksistiskās dialektikas atziņas par jauno, augošo, kas nomaina veco, savu laiku nodzīvojušo.
3.vēst. Māksla panākt patiesību strīdā, atklājot pretrunas pretinieka spriedumos.
Avoti: 2. sējums