diktēt
diktēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.
1.Lasīt vai runāt (ko) tā, lai klausītājs varētu pierakstīt.
PiemēriDiktēt skolēniem vingrinājumu.
2.Kategoriski pavēlēt (ko), arī uzspiest, noteikt (ko).
PiemēriDiktēt savu gribu.
2.1.Būt par cēloni, priekšnoteikumu (kam), izraisīt, nosacīt (piemēram, procesu, darbību, attieksmi).
PiemēriHumānisms diktē darbīgu līdzdalību visu mazo un vājo aizstāvēšanā.
Avoti: 2. sējums