diktēt
diktēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; trans.
1.Lasīt vai runāt (ko) tā, lai klausītājs varētu pierakstīt.
PiemēriDiktēt skolēniem vingrinājumu.
- Diktēt skolēniem vingrinājumu.
- Diktēt telefonogrammu.
- Lilija Zemdega [medicīnas māsa] apsēdās pie galda un rakstīja, bet dakteris Ģībietis diktēja: «Izziņa par veselības stāvokli.»
2.Kategoriski pavēlēt (ko), arī uzspiest, noteikt (ko).
PiemēriDiktēt savu gribu.
- Diktēt savu gribu.
- Jau ar pirmajiem metriem viņš diktē tempu pārējiem skrējējiem.
2.1.Būt par cēloni, priekšnoteikumu (kam), izraisīt, nosacīt (piemēram, procesu, darbību, attieksmi).
PiemēriHumānisms diktē darbīgu līdzdalību visu mazo un vājo aizstāvēšanā.
- Humānisms diktē darbīgu līdzdalību visu mazo un vājo aizstāvēšanā.
- Dzīve to [grāmatas ķeceri] pilnveidoja, piešķīra tai savu daudzkrāsainību, diktēja savus likumus.
- Viņš juta, ka šinī mirklī tam no Lilijas jāaizbēg.. To diktēja prāts, bet sirds neklausīja..
Avoti: 2. sējums