Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
dikts
dikts -ais; s. -a, -ā
dikti apst.; novec.
1.Skaļš (par skaņām).
PiemēriSākumā tās bija klusas nožēlošanas asaras, bet tad kļuva aizvien skaļākas, līdz izvērtās diktās raudās.
  • Sākumā tās bija klusas nožēlošanas asaras, bet tad kļuva aizvien skaļākas, līdz izvērtās diktās raudās.
  • ..viņš iesmejas diktā balsī, bet tūlīt kā sabijies apklust.
  • Nospriežu saukt diktāk. «Krusttēv! nāc nu šurpu!» saucu itin stiprā balsī.
  • ..gulta, tam [sešgalvim] uz otriem sāniem griežoties, tik dikti krakst, ka pat trešajā istabā ausis aizkrīt.
2.apst. Ļoti.
PiemēriBet vilks nemaz nevarēja pamukt, cik dikti bija pieēdies.
  • Bet vilks nemaz nevarēja pamukt, cik dikti bija pieēdies.
  • Saimniece sniedz mums apaļu plāceni... Dikti garšīgs.
  • «Jūs, raugos, esat šovakar dikti smaidīga ..»
3.parasti apst. Spēcīgi, stipri.
PiemēriBobs nesita dikti, it kā taupīdams, lai pretinieks tik ātri nesaļimtu.
  • Bobs nesita dikti, it kā taupīdams, lai pretinieks tik ātri nesaļimtu.
Avoti: 2. sējums