dikts
dikts -ais; s. -a, -ā
dikti apst.; novec.
1.Skaļš (par skaņām).
PiemēriSākumā tās bija klusas nožēlošanas asaras, bet tad kļuva aizvien skaļākas, līdz izvērtās diktās raudās.
- Sākumā tās bija klusas nožēlošanas asaras, bet tad kļuva aizvien skaļākas, līdz izvērtās diktās raudās.
- ..viņš iesmejas diktā balsī, bet tūlīt kā sabijies apklust.
- Nospriežu saukt diktāk. «Krusttēv! nāc nu šurpu!» saucu itin stiprā balsī.
- ..gulta, tam [sešgalvim] uz otriem sāniem griežoties, tik dikti krakst, ka pat trešajā istabā ausis aizkrīt.
2.apst. Ļoti.
PiemēriBet vilks nemaz nevarēja pamukt, cik dikti bija pieēdies.
- Bet vilks nemaz nevarēja pamukt, cik dikti bija pieēdies.
- Saimniece sniedz mums apaļu plāceni... Dikti garšīgs.
- «Jūs, raugos, esat šovakar dikti smaidīga ..»
3.parasti apst. Spēcīgi, stipri.
PiemēriBobs nesita dikti, it kā taupīdams, lai pretinieks tik ātri nesaļimtu.
- Bobs nesita dikti, it kā taupīdams, lai pretinieks tik ātri nesaļimtu.
Avoti: 2. sējums