Latviešu literārās valodas vārdnīca
85 581 šķirklis
dofins
dofins -a, v.
Troņmantnieka tituls Francijā (no 14. gadsimta vidus līdz 1830. gadam). Cilvēks, kam ir šāds tituls.
PiemēriŽanna: Tu atsvabināsi Orleānu un pēc tam vedīsi dofinu uz Reimsu kronēt.
Avoti: 2. sējums