drīkstēt
drīkstēt drīkstu, drīksti, drīkst, pag. drīkstēju; trans.
1.Būt ar tiesībām (ko darīt). Būt tādam, kam ir atļauts.
Piemēri«Vai nu es drīkstēju tos kokus cirst, un tad man nekas nav jāmaksā, vai es viņus nedrīkstēju cirst, un tad es esmu zaglis?»
1.1.Varēt. Būt iespējamam, vēlamam.
PiemēriOzols saprata, ka ilgāk nedrīkst vilcināties, jāatklāj sapulce, kaut arī reģistrācija vēl nebija sagatavota.
2.Iedrošināties.
PiemēriArī pats [Bite] nebij nekāds runātājs, bet tā iedresēts, ka sievas un meitas klātbūtnē drīkstēja tikai piebalsot.
Avoti: 2. sējums