drebēt
drebēt drebu, drebi, dreb, pag. drebēju; intrans.
1.Atrasties kustībā, kam raksturīgas īsas, biežas svārstības (par cilvēku, cilvēka ķermeņa daļām). Trīcēt.
PiemēriDrebēt bailēs.
Stabili vārdu savienojumiDreb (arī nodreb, ļodzās) ceļi.
1.1.Par dzīvniekiem, dzīvnieku ķermeņa daļām.
PiemēriSuns dreb.
1.2.Par priekšmetiem.
PiemēriLoga rūts dreb.
1.3.Par uguni.
PiemēriLiesma dreb.
1.4.Skanēt nevienmērīgi, saraustīti (par skaņu).
PiemēriJanko juta, ka viņam dreb balss.
Avoti: 2. sējums