drīkstēt
drīkstēt drīkstu, drīksti, drīkst, pag. drīkstēju; trans.
1.Būt ar tiesībām (ko darīt). Būt tādam, kam ir atļauts.
Piemēri«Vai nu es drīkstēju tos kokus cirst, un tad man nekas nav jāmaksā, vai es viņus nedrīkstēju cirst, un tad es esmu zaglis?»
- «Vai nu es drīkstēju tos kokus cirst, un tad man nekas nav jāmaksā, vai es viņus nedrīkstēju cirst, un tad es esmu zaglis?»
- Sātans [suns] paliek ārpusē. Naktī viņš sajutis divus cilvēkus, bet nedrīkstējis riet. Matīss [suņa saimnieks] bija noliedzis šos cilvēkus riet.
- Neaizmirstules un priedes drīkst ziedēt un augt, drīkst darīt, kas tām tīk..
1.1.Varēt. Būt iespējamam, vēlamam.
PiemēriOzols saprata, ka ilgāk nedrīkst vilcināties, jāatklāj sapulce, kaut arī reģistrācija vēl nebija sagatavota.
- Ozols saprata, ka ilgāk nedrīkst vilcināties, jāatklāj sapulce, kaut arī reģistrācija vēl nebija sagatavota.
- Tu jau esi pieaudzis, tāpēc es domāju, ka drīkstu to atstāstīt.
- Pirksts vairs tik traki nesāpēja.. Tikai nejauki vārīgs bij, biksēm nedrīkstēja piedurt.
2.Iedrošināties.
PiemēriArī pats [Bite] nebij nekāds runātājs, bet tā iedresēts, ka sievas un meitas klātbūtnē drīkstēja tikai piebalsot.
- Arī pats [Bite] nebij nekāds runātājs, bet tā iedresēts, ka sievas un meitas klātbūtnē drīkstēja tikai piebalsot.
- Vai drīkstētu viņu traucēt, ieiet izrunāties?
Avoti: 2. sējums