dzeltēt
dzeltēt parasti 3. pers., -ē, pag. -ēja; intrans.
1.Kļūt dzeltenam, pārtraucot augšanu (par augiem, to daļām).
PiemēriZāle dzeltē.
- Zāle dzeltē.
- Lai rudens nāk, lai snieg un līst, Lai dārzos koki dzeltē..
- Arī vienai eglītei skujas bija sākušas dzeltēt, kas rieta saulē mazliet izdalījās no vispārējā zaļuma.
- Lapas jau dzeltē. Apses sārtas un bērzi dzelteni..
1.1.Kļūt dzeltenam brieduma, gatavības pakāpē.
PiemēriRudzi sākuši dzeltēt.
- Rudzi sākuši dzeltēt.
- Jau dzeltē mieži un kvieši, kļūst smagas auzu skaras.
- Druvas dzeltē, druvas san, druvās smaržo jaunā maize.
2.Zaudējot savu sākotnējo (parasti balto) krāsu, kļūt dzeltenam, dzeltenīgam.
PiemēriPapīrs dzeltē.
- Papīrs dzeltē.
3.Izdalīties, atšķirties no apkārtnes ar savu dzelteno krāsu.
PiemēriPaklusi sarunādamies, visi vispirms aizgāja līdz svaigajai smilšu kaudzei, kas dzeltēja pašā kapsētas malā..
- Paklusi sarunādamies, visi vispirms aizgāja līdz svaigajai smilšu kaudzei, kas dzeltēja pašā kapsētas malā..
- Drātīm un tranšejām pa vidu dzeltēja nodedzināto māju drupas.
- Maiznīcas logos dzeltēja gaisma, gaisā manīja saldenu smaržu..
Avoti: 2. sējums