empiriokriticisms
empiriokriticisms -a, v.; parasti vsk.; filoz.
Subjektīvā ideālisma novirziens (19. gadsimta beigās), kas noliedz materiālās pasaules objektīvo eksistenci un uzskata lietas par apziņas parādībām, par sajūtu kompleksiem. Pozitīvisma paveids — mahisms.
PiemēriEmpiriokriticisma pārstāvji izmanto klasiskās Ņūtona teorijas absolūto telpu un absolūto laiku, kas atrauti no matērijas un ir pilnīgi nemainīgi.
Avoti: 2. sējums