graut2
graut grauju, grauj, grauj. pag. grāvu; intrans.
1.parasti 3. pers. Radīt spēcīgu, dobju, nevienmērīgu troksni (parasti par pērkonu). Dārdēt (1).
PiemēriUn, kad apklusa ērģeles, dzirdams, ka pērkons grauj tepat virs jumtiem.
1.1.Par sprādzieniem, artilērijas šāvieniem.
PiemēriDobji grāva mīnu sprādzieni..
2.Ļoti spēcīgi skanēt. Ļoti skaļi runāt.
PiemēriGraujošas skaņas.
Avoti: 3. sējums