graut2
graut grauju, grauj, grauj. pag. grāvu; intrans.
1.parasti 3. pers. Radīt spēcīgu, dobju, nevienmērīgu troksni (parasti par pērkonu). Dārdēt (1).
PiemēriUn, kad apklusa ērģeles, dzirdams, ka pērkons grauj tepat virs jumtiem.
- Un, kad apklusa ērģeles, dzirdams, ka pērkons grauj tepat virs jumtiem.
- Tālumā vēl grāva pērkons un sadrebināja ēkas stāvu.
- Zibens šautras saskārās ar vientuļu koku galotnēm, grāva pērkons.
- Pērkona negaiss kā lielgabals grauj..
1.1.Par sprādzieniem, artilērijas šāvieniem.
PiemēriDobji grāva mīnu sprādzieni..
- Dobji grāva mīnu sprādzieni..
- Kaut kur aiz mežiem citā frontes lokā grāva smagie lielgabali.
- Pār mūsu galvām jau sāka graut lielgabalu šāviņi.
2.Ļoti spēcīgi skanēt. Ļoti skaļi runāt.
PiemēriGraujošas skaņas.
- Graujošas skaņas.
- «Kas tur vēl nav saģērbies ..?» grāva Kazakevičs, pienācis pie durvīm. «Kas tur vēl guļ..»
Avoti: 3. sējums