haubice
haubice -es, dsk. ģen. -ču, s.
Artilērijas ierocis, kam ir samērā īss stobrs, apšaudei ar stāvuguni.
PiemēriHaubiču uguns.
- Haubiču uguns.
- Haubiču pulks.. atradās netālu no vietām, kur vēlāk izvērsās vissīvākās tanku kaujas.
- Un smagās haubices grauj - tās it kā milzīgus suņus dzird rejam. Šāviņi aizkauc un atkauc.
- sal. Kad kastaņi pūkšķēdami krīt no kokiem.., dārzos un gatvēs šauj kā mazas lauku haubices.
Avoti: 3. sējums