iešņākties
iešņākties -šņācos, -šņācies, -šņācas, pag. -šņācos; refl.
1.parasti 3. pers. Iesākt šņākt un tūlīt pārstāt (parasti par dažiem dzīvniekiem).
PiemēriManās pašās pirmās bērnības atmiņās kaut kur Plānupes mežā iešņācās čūskas..
- Manās pašās pirmās bērnības atmiņās kaut kur Plānupes mežā iešņācās čūskas..
1.1.Par vēju, par priekšmetiem, kas strauji kustas gaisā. Par gaisu, kurā kas strauji kustas.
PiemēriIešņācās viesulis.
- Iešņācās viesulis.
- Aiz loga iešņācās vējš. No mākoņiem izvēlās mēness..
- ..dziedoši iešņācās mīnas, un griezīgi svilpa granātas.
- Iešņācās gaiss, noliecas vārgā atmatas zāle, un vējš ir klāt.
2.Dusmīgi, šņācoši ierunāties.
Piemēri«Kas? Ko? Tu uzdrošinies...» aizsmacis aiz pārliekām dusmām, iešņācās Druķis.
- «Kas? Ko? Tu uzdrošinies...» aizsmacis aiz pārliekām dusmām, iešņācās Druķis.
Avoti: 3. sējums