iekulties
iekulties -kuļos, -kulies, -kuļas, pag. -kūlos; refl.; sar.
1.Nejauši iekļūt, iemaldīties (kur iekšā).
PiemēriMeklēdams, kā visērtāk nokļūt uz Bregža kalnu, iekūlos plašās pļavās..
- Meklēdams, kā visērtāk nokļūt uz Bregža kalnu, iekūlos plašās pļavās..
- «Te nu gan nevajadzēja iekulties,» domā Lipsts, pārkāpis «Cīsiņu bodes» apdilušo slieksni.
1.1.pārn. Nejauši nonākt (nevēlamā stāvoklī).
Piemēri..Kristaps.. sanīdās ar tēvu, aizlaida vējā visus labos padomus, aizgāja dzīvot prom un iekūlās nelaimē.
- ..Kristaps.. sanīdās ar tēvu, aizlaida vējā visus labos padomus, aizgāja dzīvot prom un iekūlās nelaimē.
- Mazliet žēl gan paliek ap sirdi, kad tik agri jāšķiras no tirgus priekiem, bet.. vēlāk var iekulties vēl kādā ķeza.., kad sāk iereibušie plūkties..
Avoti: 3. sējums