ieradums
ieradums -a, v.
1.Tas, kas ir ierasts (kādam cilvēkam). Paradums.
PiemēriVeci ļaudis saka, ja kāds cilvēks atmetot vecos ieradumus, tad tas vai nu drīzi mirstot, vai apprecoties.
- Veci ļaudis saka, ja kāds cilvēks atmetot vecos ieradumus, tad tas vai nu drīzi mirstot, vai apprecoties.
- Tā nu manī iesakņojās ieradums katru rītu atmosties pulksten piecos..
- Bezpajumtnieka gados ārējs skarbums viņam palīdzēja dzīvot un aizstāvēties, vēlāk - kļuva par ieradumu.
1.1.Savienojumā ar «pa». Kā parasts.
Piemēri..gribēju pa ieradumam iet uz pagrabaugšiņu paraudzīt, vai varbūt Andra tēvs tur nav..
- ..gribēju pa ieradumam iet uz pagrabaugšiņu paraudzīt, vai varbūt Andra tēvs tur nav..
- Viņam nepatika, ka Silabriedis to pa vecam ieradumam sauca pār «tu».
- Bobis [suns] pamodies pa ieradumam jau grib mesties Imantam līdzi..
1.2.Tas, kas ir ierasts (tautai, sabiedrībai). Ieraša, tradīcija.
PiemēriTāpēc ikviena sabiedrība no ieradumiem (ierašām) soli pa solim izveido morāli..
- Tāpēc ikviena sabiedrība no ieradumiem (ierašām) soli pa solim izveido morāli..
- ..lauku ļaužu godu un svētku darījumos turpina pastāvēt senie ieradumi..
- Tas jau tēvu tēvu ieradums.
Avoti: 3. sējums