iespītīgs
iespītīgs -ais; s. -a, -ā
iespītīgi apst.
1.Tāds, kas iespītējas, ietiepjas.
PiemēriIespītīgs bērns.
- Iespītīgs bērns.
- Ilga.. skatās caur pieri kā buciņš, iespītīga un gatava kuru katru brīdi teikt ātru nē.
- Kālab viņi abi [braucēji] stūrgalvīgi un iespītīgi, tīri kā sazvērējušies viens pret otru nelikties ne zinis, skatījās uz priekšu..?
- pārn. Ugunsgrēks izcēlās.. īsi pirms divpadsmitiem.. Iespītīgs vējš sāka sviest dzirkstis, plēnes, liesmu grīstis no.. mājas uz māju.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriIespītīgi runāt.
- Iespītīgi runāt.
- ..viņa darbīgais un iespītīgais gars sāka fantazēt..
- Un arī viņā pašā ceļ galvu iespītīgs lepnums, kas nepiedod apvainojumu.
Avoti: 3. sējums