iesvilt
iesvilt -svilstu, -svilsti, -svilst, pag. -svilu; intrans.
1.Pēkšņi tikt spēcīgu jūtu, izjūtu pārņemtam. Iekarst (1), iedegties3.
Piemēri«..kas to būtu iedomājies, ka mūsu dēlam jālasa pabiras, tā kā nu saimnieku meitu vairs nebūtu!» vecā iesvila niknumā.
- «..kas to būtu iedomājies, ka mūsu dēlam jālasa pabiras, tā kā nu saimnieku meitu vairs nebūtu!» vecā iesvila niknumā.
- «Tādā gadījumā es rītdien laižos atpakaļ,» viņš iesvila.
1.1.Kļūt ļoti spraigam (par cīņu, kauju).
PiemēriIesvilst kauja. Iesilst stobri. Gaiss un zeme kūp.
- Iesvilst kauja. Iesilst stobri. Gaiss un zeme kūp.
2.parasti 3. pers. Kļūt intensīvam (parasti par spēcīgu pārdzīvojumu).
PiemēriViņā iesvila naids.
- Viņā iesvila naids.
- Birkenbaumā iesvila dusmas.
2.1.Spilgti izpausties, kļūt pēkšņi uztveramam (acīs, skatienā, sejā). Iegailēties.
PiemēriAcīs iesvila dusmu liesmas.
- Acīs iesvila dusmu liesmas.
- Sejā iesvila sārtums.
Avoti: 3. sējums