ievirze
ievirze -es, s.; parasti vsk.
1.Paveikta darbība, rezultāts → ievirzīt1.
3.Saskaņojums ar (noteiktu) uzdevumu, (noteiktām) prasībām.
PiemēriPirmais celmlauzis bija [komponists].. Viņam jāpateicas par latviešu estrādes mūzikas ievirzi tādā veidā, kādā tā šodien pastāv.
3.1.Domu, runas satura u. tml. pievēršana (kam).
Piemēri«Redzi nu, Egil, kur novedusi tava gražošanās.» - «Mana? Bet tev pašai visu laiku likās, tante saimnieko par dārgu, un...» - «Nu labi,» Biruta aprāva sarunu, viņai nepatika tās negaidītā ievirze.
3.2.Virzība (uz noteiktu darbību, noteiktu uzdevumu izpildi).
PiemēriSimtiem padomju jauniešu savu patstāvīgo dzīvi sākuši, saņemot ievirzi un padomus no sirmās skolotājas.
Stabili vārdu savienojumiIevirzes sesija.
4.psih. Gatavība noteiktā situācijā reaģēt, izturēties noteiktā veidā.
PiemēriIevirze ir kopīga kā dzīvniekiem, tā arī cilvēkiem... Darbību, ko radījusi ievirze, sauc par impulsīvo uzvedību. Tāda ir dzīvnieka instinktīvā un cilvēka parastā bezšķēršļu iemaņu aktivitāte.
Avoti: 3. sējums