izgarot
izgarot parasti 3. pers., -o, pag. -oja.
1.intrans. Pārvērsties tvaikos (par vielu). Izdalīties (par tvaikiem).
Piemēri..viņš pasmēla riekšavās ūdeni, slapināja seju, krūtis un plecus.., bet lāsītes saulē izgaroja dažos mirkļos.
- ..viņš pasmēla riekšavās ūdeni, slapināja seju, krūtis un plecus.., bet lāsītes saulē izgaroja dažos mirkļos.
- Slapjas augsnes daudz siltuma zaudē arī, mitrumam izgarojot.
- Puķes ne tikai pašas izelpo ūdens tvaikus, bet tie izgaro arī no puķu podu mitrās zemes.
- pārn. Indulis: Tā sauja ūdens, ko man pārlējāt? Tā žuva. Izgaroja jūsu gars Ar ūdens garaiņiem!
- pārn. Somiem ir pat sakāmvārds: «Pirtī izkūp dusmas, izgaro raizes.»
1.1.Izzust (par smaržu).
PiemēriMaigais aromāts izgarojis.
- Maigais aromāts izgarojis.
2.trans. Izdalīt (mitrumu, tvaikus).
PiemēriRudens lietus periodā izmiekšķētā zeme izgaroja daudz mitruma, kas cēlās gaisā..
- Rudens lietus periodā izmiekšķētā zeme izgaroja daudz mitruma, kas cēlās gaisā..
- Brīvā gaisā, gaismas un vēja ietekmē [kartupeļu] bumbuļi izgaro lieko mitrumu..
- Viss klajums vizēja rasā, kā vieglu migliņu izgarodams..
2.1.Izdalīt, izplatīt (smaržu).
PiemēriMežaparka priedes izgaro skurbinošu sveķu smaržu..
- Mežaparka priedes izgaro skurbinošu sveķu smaržu..
- Siens smaržo, izgarodams tūkstoš ziedu un zāļu vīstošo dvašu.
- Apsega nepaguva izžūt nakti, smaga tā bij, vilka galvu atpakaļ, izgaroja sārmainu smaku..
Avoti: 3. sējums