izgrabēt
izgrabēt parasti 3. pers., -grab, pag. -grabēja; intrans.
1.parasti divd. formā: izgrabējis; sar. Kļūt ļoti nestipram, pilnīgi nolieloties.
PiemēriVienmēr jāsarkst, kad ierodas kāds pasvešāks ciemiņš. Tāpat par mūžveco, izgrāba jūso šķūni, kas vējainā laikā brīkšķ visās malās.
- Vienmēr jāsarkst, kad ierodas kāds pasvešāks ciemiņš. Tāpat par mūžveco, izgrāba jūso šķūni, kas vējainā laikā brīkšķ visās malās.
- Brigadiera motocikls bija mazs un izgrabējis, tas rīstīdamies lēkāja bedrēs un pūta uz ceļa zilganus dūmus.
2.reti Grabot izvirzīties (no kurienes, kur u. tml.).
PiemēriRati izgrabēja no pagalma.
- Rati izgrabēja no pagalma.
2.1.Grabot izvirzīties cauri (kam), caur (ko).
Avoti: 3. sējums