izkārpīt
izkārpīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Kārpot (piemēram, zemi, sniegu), izdabūt (no tā ko).
PiemēriAitas jau brien pa sniegu un ar priekškājām izkārpa no tā skopās zāles kumšķus.
2.Kārpot izjaukt.
PiemēriIzkārpīt sniegu.
3.Kārpot radīt, izveidot (kur, piemēram, bedri).
PiemēriLai gan lācēns bija liels kārpītājs, to mēr vienā vakarā viņš nevarēja būt izkārpījis bedri klonā.
Avoti: 3. sējums