izklausīties
izklausīties -os, -ies, -ās, pag. -ījos; refl.
1.parasti 3. pers. Šķist skanam (kā, līdzīgi kam).
PiemēriOšu Andrejs atņurdēja kaut ko, kas varēja izklausīties pēc paldies..
1.1.Būt nojaušamam (pēc kādām skaņām).
Piemēri«Labi,» saku ar piepūli, lai neizklausās, ka esmu tik satriekta. «Es viņam pajautāšu.»
1.2.Būt uztveramam, nojaušamam (parasti par izteikuma jēgu, saturu).
PiemēriViņš runā lietišķi, Biruta domā. Parasti lietišķi runāju es. Vai tad arī tas izklausās tik sausi?
2.trans.; pareti Ilgāku laiku, daudz klausīties.
PiemēriDraudus izklausījusies, tā palika domās.
Avoti: 3. sējums