izklausīties

izklausīties -os, -ies, -ās, pag. -ījos; refl.

1.parasti 3. pers. Šķist skanam (kā, līdzīgi kam).

PiemēriOšu Andrejs atņurdēja kaut ko, kas varēja izklausīties pēc paldies..

Ošu Andrejs atņurdēja kaut ko, kas varēja izklausīties pēc paldies..
Pēc brīža pakavu klaudzieni jau skanēja aiz ceļa līkuma, un tas izklausījās tā, itin kā kāds liels pulkstenis skaitītu sekundes.
Septembra naktīs vai rītausmā dzirdama raksturīgā [aļņu] tēviņu aurošana, kas izklausās pēc mājas govs īdēšanas.

1.1.Būt nojaušamam (pēc kādām skaņām).

Piemēri«Labi,» saku ar piepūli, lai neizklausās, ka esmu tik satriekta. «Es viņam pajautāšu.»

«Labi,» saku ar piepūli, lai neizklausās, ka esmu tik satriekta. «Es viņam pajautāšu.»
«Vai līnija nav bojāta?» - «Izklausās, ka signāli kārtībā,» Ziemelis atbildēja. «Nezinu, kas tur lēcies.»
..aiz vienām durvīm klaigāja un, kā izklausījās, arī kāvās bērni..

1.2.Būt uztveramam, nojaušamam (parasti par izteikuma jēgu, saturu).

PiemēriViņš runā lietišķi, Biruta domā. Parasti lietišķi runāju es. Vai tad arī tas izklausās tik sausi?

Viņš runā lietišķi, Biruta domā. Parasti lietišķi runāju es. Vai tad arī tas izklausās tik sausi?
Nikolajs Purvājs, pēc kā tas izklausās?.. Nē, dārgais, tici vai ne, vārdam un uzvārdam tomēr ir milzīga nozīme.

2.trans.; pareti Ilgāku laiku, daudz klausīties.

PiemēriDraudus izklausījusies, tā palika domās.

Avoti: 3. sējums