izkārpīt
izkārpīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Kārpot (piemēram, zemi, sniegu), izdabūt (no tā ko).
PiemēriAitas jau brien pa sniegu un ar priekškājām izkārpa no tā skopās zāles kumšķus.
- Aitas jau brien pa sniegu un ar priekškājām izkārpa no tā skopās zāles kumšķus.
- ..hiēnas izkārpīja un izvazāja viņu kauliņus..
- ..pusaudži žigli iztaustīja klāja akmeņus, mazākos ar nagiem izkārpīdami.
2.Kārpot izjaukt.
PiemēriIzkārpīt sniegu.
- Izkārpīt sniegu.
- ..durvju priekšā, kur senāk zirgi ar pakaviem zemi bija izkārpījuši, tagad zaļums.
- Vilnis izkārpīja salmus dziļāk un ielīda pārgulēt.
- Vistas izkārpījušas dobes.
3.Kārpot radīt, izveidot (kur, piemēram, bedri).
PiemēriLai gan lācēns bija liels kārpītājs, to mēr vienā vakarā viņš nevarēja būt izkārpījis bedri klonā.
- Lai gan lācēns bija liels kārpītājs, to mēr vienā vakarā viņš nevarēja būt izkārpījis bedri klonā.
- Laikam apslēptu mantu meklēdams, kāds apakšā izkārpījis dziļu bedri.
- ..zem stiepļu sētas Krancis reiz bija izkārpījis tik platu spraugu, ka pa to varēja izkļūt no putnu pagalma..
- Barakas kaktā žandarmi atrada uzlauztu grīdu un.. izkārpītu šauru eju. Pa to bija izbēguši pieci arestētie..
Avoti: 3. sējums