izmīņāt
izmīņāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; trans.
1.Mīņājot, arī mīņājoties izbojāt vai iznīcināt (daudzus vai visus augus). Izmīdīt.
PiemēriIzmiņāt zāli.
1.1.Mīņājot, arī mīņājoties izbojāt vai iznīcināt daudzus vai visus augus (kādā vietā).
PiemēriIzmīņāt puķu dobi.
1.2.Mīņājot, arī mīņājoties padarīt viscaur negludu.
Piemēri..viņš ievēroja sniegā daudzas pēdas... Bet te - laukums izmīņāts un sniegs iekrāsojies sarkans. Būs laikam pārsējuši ievainotos.
1.3.Mīņājot, arī mīņājoties padarīt viscaur bedrainu. Mīņājot, arī mīņājoties viscaur nodeldēt.
PiemēriIzmīņāt grīdu.
2.Mīņājot, staigājot iznēsāt (ar kājām).
PiemēriIzmīņāt gružus pa visu istabu.
Avoti: 3. sējums