izmisums
izmisums -a, v.; parasti vsk.
Psihisks (emocionāls) stāvoklis, kam raksturīga pilnīga bezcerība, nespēja saprātīgi apsvērt un mērķtiecīgi rīkoties.
PiemēriViņa jau paredzēja lielo kaunu un apsmieklu, sirdi žņaudza kā maiglēs, dusmu un izmisuma asaras kāpa acīs.
- Viņa jau paredzēja lielo kaunu un apsmieklu, sirdi žņaudza kā maiglēs, dusmu un izmisuma asaras kāpa acīs.
- ..nestundu cilvēkam allaž jāprot pārvarēt. Tikai nevajag padoties briesmām un izmisumam.
- Gaistošie sapņi un pirmās skaidrās mīlas jūtas, ko samaļ dzīves īstenība, rada Agnesē asas vilšanās izjūtas, pat izmisumu. Viņai šķiet, ka zūd pamats zem kājām.
- sal. «Nolaist laivas ...» beidzot viņš pavēlēja, un viņa balss skanēja gurdeni, kā bezspēcīgā izmisumā.
Stabili vārdu savienojumiDzīt izmisumā. Krist izmisumā.
- Dzīt izmisumā — Izraisīt izmisumu.
- Krist izmisumā sar. — Izmist.
Avoti: 3. sējums