izmīņāt
izmīņāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; trans.
1.Mīņājot, arī mīņājoties izbojāt vai iznīcināt (daudzus vai visus augus). Izmīdīt.
PiemēriIzmiņāt zāli.
- Izmiņāt zāli.
- ..mietos sapītie žagari [žogā] sakaltuši šļuka kopā un atstāja caurumus, aitas līda labībā un izmīņāja linus..
1.1.Mīņājot, arī mīņājoties izbojāt vai iznīcināt daudzus vai visus augus (kādā vietā).
PiemēriIzmīņāt puķu dobi.
- Izmīņāt puķu dobi.
1.2.Mīņājot, arī mīņājoties padarīt viscaur negludu.
Piemēri..viņš ievēroja sniegā daudzas pēdas... Bet te - laukums izmīņāts un sniegs iekrāsojies sarkans. Būs laikam pārsējuši ievainotos.
- ..viņš ievēroja sniegā daudzas pēdas... Bet te - laukums izmīņāts un sniegs iekrāsojies sarkans. Būs laikam pārsējuši ievainotos.
1.3.Mīņājot, arī mīņājoties padarīt viscaur bedrainu. Mīņājot, arī mīņājoties viscaur nodeldēt.
PiemēriIzmīņāt grīdu.
- Izmīņāt grīdu.
- Izmīņāta grīdsega.
2.Mīņājot, staigājot iznēsāt (ar kājām).
PiemēriIzmīņāt gružus pa visu istabu.
- Izmīņāt gružus pa visu istabu.
Avoti: 3. sējums