izrietēt
izrietēt parasti 3. pers., -riet, pag. -rietēja; intrans.
1.Izveidoties, tikt izsecinātam (parasti no kā vispārīga) — piemēram, par domu, ideju.
PiemēriNo romāna lappusēm izriet, to apliecina.. pašu varoņu rīcība, ka viņi sevi grib saglabāt tautas labā..
2.Izveidoties, rasties kā (parasti galvenā, noteicošā) ietekmē. Pamatoties (uz ko, parasti uz galveno, noteicošo).
PiemēriIerosmi mākslai dod vide, taču materiāla atlase un interpretācija ir vienmēr subjektīva, tā izriet no mākslinieka personības un ir pakļauta viņa radošajai individualitātei.
2.1.Tikt nosacītam, regulētam (ar vadošu likumu, lēmumu u. tml.) — piemēram, par pienākumiem, tiesībām.
PiemēriVispirms apmierināmi.. strādnieku un kalpotāju prasījumi, kas izriet no darba tiesiskajām attiecībām..
Avoti: 3. sējums