kņūpus
kņūpus apst.
kņūpu apst.
kņupus apst.
kņupu apst.
knūpus apst.
knūpu apst.
knupus apst.
knupu apst.
1.Tā, kas ir saliecies, salīcis (uz priekšu un uz leju).
PiemēriPie žagaru kaudzes, kņūpus nogrūsts, tupēja Kalna Dauksts..
- Pie žagaru kaudzes, kņūpus nogrūsts, tupēja Kalna Dauksts..
- Darbs bija ļoti grūts. Bocmanis, nometies kņūpus uz plosta, ar garo sentēvu ieroci graizīja pušu tīklu varzas ap dzenskrūvi.
- Viņš iekrita knūpus gultā un iespieda muti spilvenā.
- Vārpa gulēja knūpus turpat līdzās, kājas nedabiski savilcis.
- Tālu pārredzams izmisīgais klajums, un pāri tam lien un brien balti stāvi. Viens kņupu sameties, sašautu roku pa zemi vilkdams..
- pārn. Balts mēness sameties pār mežiem kņupu..
1.1.Slīpi (piemēram, atrasties, būt piestiprinātam).
PiemēriKnūpus iestiprinātajam cirvim smaguma centrs ir izdevīgākā vietā nekā atkaru iestiprinātajam, tāpēc arī cirtiena precizitāte augstāka.
- Knūpus iestiprinātajam cirvim smaguma centrs ir izdevīgākā vietā nekā atkaru iestiprinātajam, tāpēc arī cirtiena precizitāte augstāka.
1.2.Ar augšdaļu uz leju (piemēram, atrasties, būt novietotam).
PiemēriZārka galvgals nolikts uz miežu maisa, kājgals uz kņupu apgāzta pūra.
- Zārka galvgals nolikts uz miežu maisa, kājgals uz kņupu apgāzta pūra.
Avoti: 4. sējums