kūļāties
kūļāties -ājos, -ājies, -ājas, pag. -ājos
kuļāties -ājos, -ājies, -ājas, pag. -ājos; refl.
1.Kustēties šurp turp, no vienas puses uz otru, šūpoties (par ķermeņa daļām).
PiemēriKājās kūļājas.
1.1.Vairākkārt kustināt šurp turp, šūpot (parasti kājas).
PiemēriHei-sā! Ragavas traucās, ragavas lidoja. Priekšējie kūļājās ar kājām, smējās, auroja.
2.Nokarājoties svārstīties, šūpoties (parasti, pret ko atsitoties) — par priekšmetiem.
PiemēriPlecā pakārtā šautene kūļājas gar sāniem.
2.1.Nokarājoties plandīties (parasti par apģērbu, audumu).
Piemēri..ārste soļoja, un uz pleciem virs baltā virsvalka uzmestais mētelis viegli kūļājās.
2.2.Svaidīties, mētāties šurp turp, no vienas malas uz otru (piemēram, somā, kabatā) — par priekšmetiem.
PiemēriUz muguras somās klaudz penāļi, grab zīmuļi, kūļājās grāmatas.
2.3.pareti Virzoties, pārvietojoties nevienmērīgi svārstīties, šūpoties. Virzīties, pārvietoties nevienmērīgi, neritmiski.
PiemēriMēs pa ceļu kuļājāmies tāļāk [tālāk].
2.4.pareti Svaidīties šurp turp, no vienas puses uz otru.
PiemēriLieta bij nopietna. Klāra kuļājās gultā un skaļi vaimanāja.
Avoti: 4. sējums