kalns
kalns -a, v.
1.No visām pusēm izteikti norobežots augsts zemes virsas pacēlums (parasti ar relatīvo augstumu pāri par 200 metriem). Nozīmīgs paugurs (piemēram, pēc augstuma).
PiemēriStāvs kalns.
Stabili vārdu savienojumi
1.2.ģen.: kalnu, adj. nozīmē Saistīts ar kalnājiem, tiem raksturīgs.
PiemēriKalnu putni.
Stabili vārdu savienojumiKalnu kristāls. Kalnu saule.
1.3.Sēdam zemes virsas pacēlumam līdzīgs veidojums.
PiemēriTrakojošie viļņu kalni ik bridi draudēja sadragāt mazo kuģīti.
Stabili vārdu savienojumiLedus kalns.
2.Vieta, kas mazliet, bet izteikti paceļas pāri apkārtnei. Uzkalns.
PiemēriPretī muižai no baznīcas kalna rāmi un svinīgi iesitās zvanu skaņas.
Stabili vārdu savienojumiKapu (retāk smilšu) kalns (biežāk kalniņš).
2.1.Dzīvojamā māja, kas atrodas uzkalnā.
PiemēriSenāk daži vecīši dzīvoja pirtīs. Istabu tie sauca par kalnu.
3.Liela kaudze.
PiemēriSakrauts akmeņu kalns.
Stabili vārdu savienojumiAr kalnu. Zelta kalni.
3.1.parasti savienojumā ar «vesels»; pārn. Liels (kā) daudzums.
PiemēriVeseli ogļu kalni gājuši caur vecā Kārkla rokām - kādreiz tās bija sulīgas, muskuļainas rokas..
Avoti: 4. sējums