klausīgs
klausīgs -ais; s. -a, -ā
klausīgi apst.
Paklausīgs.
PiemēriZēns auga labs, klausīgs, vērīgs.
- Zēns auga labs, klausīgs, vērīgs.
- Sērdienīte, godīga, klausīga meitiņa, tūliņ darīja, ko tai lika..
- Priekšējā vadone [dzērve], laiku pa laikam, kārtību atgādinādama, asi iekliedzās, pārējās klausīgi, klusi atsaucās..
Avoti: 4. sējums