klauvēt
klauvēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju; intrans.
1.Sitot (piemēram, pie durvīm, loga, sienas), radīt troksni, lai signalizētu.
PiemēriSpēcīgi klauvēt.
Stabili vārdu savienojumi
1.1.Radīt troksni, atsitoties pret ko (piemēram, par lietus lāsēm, krusas graudiem).
Piemēri..vienmērīgi lietus klauvē logā..
1.2.pārn. Vairākkārt vērsties (pie kāda), parasti ar lūgumu, aicinājumu.
PiemēriGadu desmitus viņš [K. Valdemārs] bija klauvējis pie krievu aprindām, un.. tika nodibinātas vairākas latviešu jūrskolas.
2.parasti 3. pers. Strauji, spēcīgi pukstēt, pulsēt.
PiemēriŽilbinošs prieks iecērtas Angelikas krūtīs un tūlīt nodziest. Tikai sirds klauvē skaļi.
Avoti: 4. sējums